Latvijas Brīvo farmaceitu apvienības valdes uzaicinājums Latvijas farmaceitiem.

14.02.2009.

Šobrīd, uz Latvijas Republikā reģistrētiem farmaceitiem, attiecas no 1997.gada 8.maijā spēkā nākušais “Farmācijas likums”.
Šī farmācijas likuma V nodaļas sadaļā Aptiekas. 36.panta 1.punkts skan:
Vispārēja tipa aptieku drīkst atvērt tikai farmaceits vai — ar veselības ministra atļauju — pašvaldība tās administratīvajā teritorijā. Vispārēja tipa aptieka var piederēt tikai farmaceitam vai pašvaldībai. Farmaceits aptieku izveido farmaceita prakses, kopprakses (Civillikuma sabiedrības) vai kapitālsabiedrības veidā, un tā vienlaicīgi ir arī viņa kā farmaceita prakses vieta. Par farmaceitiskās aprūpes veikšanu pašvaldībai piederošajā aptiekā pašvaldība slēdz līgumu ar sertificētu farmaceitu. Slēgta tipa aptieku drīkst atvērt stacionāra ārstniecības iestāde.

Un 2.punkts skan:
Aptieka drīkst atvērt ne vairāk kā divas filiāles. Filiāles drīkst atvērt tikai ārpus pilsētas, kur piecu kilometru rādiusā nav citas aptiekas vai aptiekas filiāles. Filiāles nosaukumā norādāma aptieka, kura filiāli atvērusi.
(14.06.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.04.2003. likumu)
Šim likumam ir Pārejas noteikumi, kuru 14.punkts skan:
„Aptiekām, kuras ir saņēmušas licenci aptiekas atvēršanai (darbībai) un kuru darbība neatbilst šā likuma 36.panta pirmajā daļā noteiktajām prasībām, jāpārkārto sava darbība atbilstoši šīm prasībām līdz 2010.gada 31.decembrim. ............"
(14.06.2001. likuma redakcijā)
Likumdevēja mērķis pieņemot šo likumu tieši šādā redakcijā bija nepārprotams - aptieku drīkst atvērt tikai farmaceits vai slēgta tipa iestāde, un šī vispārēja tipa aptieka var piederēt tikai farmaceitam vai slēgta tipa iestādei.

Šajā vietā es vēlētos mazliet atkāpties un nedaudz vērst Jūsu uzmanību uz vēsturi. 1929.gadā pieņemtais „Likums par aptieku atvēršanu“ tika izstrādāts 11.gadu laikā. Šajos 11. gados likumā iestrādātās normas un šo normu traktējums tika izspriests starp tā laika labākajiem mācībspēkiem, gaišākajiem prātiem medicīnā un piesaistot tā laika labākos juristus, kā rezultātā tapa šis likums un likuma skaidrojumi. Vēlos norādīt, ka Likums bija viegli uztverams, tajā tika iestrādāti tā laika gaišāko prātu atzinumi, tas bija ērti saprotams jebkuram iedzīvotājam un farmaceitam, un tajā tika ietverts tā laika likuma galvenais mērķis – to nebija iespējams traktēt divējādi. Vēlos atsevišķi pievērsties tikai dažiem šā likuma pantiem, tos nocitējot .
9.pants. „Tiesība dabūt atļauju atvērt aptieku ir katram farmaceitam Latvijas pilsonim, kam nepieder aptieka un kas: 1. .........(īsumā ir ieguvis farmaceita izglītību)“;
11.pants. „Saņemto atļauju aptiekas atvēršanai farmaceitiem aizliegts dot tālāk, pārdot vai citādā ceļā atdot citu personu izmantošanai.“;

Paskaidrojumos pielikuma par aptieku atvēršanu, mēs varam lasīt sekojošo:
Par 9.pantu: „Ārstniecības likuma 352.pantā (tā laika) paredzētais noteikums, ka atļauju atvērt aptieku var izsniegt kuram katram kas to vēlas, ir netaisns priekš farmaceitiem un nav lietderīgs. Nevar būt divu domu par to, ka aptiekas, kuru īpašnieki ir lietpratēji farmaceiti, darbojas labāki un iedzīvotāju vajadzībām piemērotāki, kā aptiekas, kuru īpašnieki nav farmaceiti. Lai gan atbildību par aptiekas darbību nes pārvaldnieks farmaceits, tomēr ir daudzkārt novērots, ka aptieku īpašnieki nespeciālisti iemaisās pārvaldnieka darbībā un draudēdami ar atlaišanu no vietas un citiem spaidu līdzekļiem piespiež pārvaldnieku neraudzīties tik pamatīgi uz izsniedzamo zāļu labvērtību un izpildīt citus mazāk nozīmīgus likuma noteikumus, bet galveno vērību piegriezt tīri financiāliem mērķiem, kamdēļ aptiekas nododamas farmaceitu īpašumā. Jāaizrāda uz to, ka Latvijas pastāvēšanas laikā nevienam pilsonim, kas nav farmaceits, nav izsniegta atļauja atvērt aptieku un tādā veidā kārtība, ka aptieku īpašniekiem jābūt farmaceitiem automātiski jau ir ieviesusies.“
Uzsveru, un vēlreiz vēršu Jūsu uzmanību, tāds bija likumizstrādātāju viedoklis jau 1929.gadā.
Tāpat, vispār par šo aptieku likumu ir teikts - „Dziedniecības līdzekļu vērtība atkarājas ne tikvien no materiālu labuma, bet tikpat lielā mērā no viņu pareizas pagatavošanas, kamdēļ ir nepieciešami vajadzīgs aptiekas pasargāt no pārmērīgas konkurences, jo konkurencē ir cīņa, kura var novest tik tālu, ka, aptiekārs, lai netaptu aprakts cīņas viļņos, ir spiests nerēķināties ar zāļu labvērtību, bet cenšas piemēroties caur pārmērīgu konkurenci izsauktai cenu pazemināšanai, kā tas ir piedzīvots tanīs zemēs, kur aptiekas ir nostādītas kā vienkārši tirdzniecības uzņēmumi un tādā kārtā padotas neaprobežotas konkurences iespaidam.“
Par 11.pantu skaidrots sekojošais: „Šinī pantā paredzētaie noliegumi ir vajadzīgi tirgošanās novēršanai ar aptieku atvēršanas atļaujām.“
Tāpat es vēlētos vērst Jūsu uzmanību uz 1939.gada 7.jūlijā pieņemto „Farmācijas likumu“, un tā 91.pantā teikto: „Koncesiju jaunas aptiekas atvēršanai viena persona var iegūt tikai vienu reizi. Viena persona var turēt tikai vienu aptieku. Ja kāds ir aptiekas daļas īpašnieks, tad viņa skaitas par aptiekas īpašnieku.“ Tas īsumā par vēsturi.

Jaunais „Farmaceitiskās aprūpes likuma“ projekts, manuprāt, ir diezgan neskaidrs, tas nav viegli lasāms un pat man juristam to caurlūkojot grūti izprotams. Dažus no šī likumprojekta pantiem tikai vairākkārtīgi pārlasot kļūst saprotami. Tāpat vēlos norādīt kad šajā redakcijā daži no likuma pantiem runā viens pretī otram, un konkrēti:


1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:
3.apakšpunkts. farmaceita prakse – Komercreģistrā ierakstīts komersants (izņemot individuālo komersantu un publiskās apgrozības akciju sabiedrību), kura darbības mērķis ir farmaceitiskās aprūpes sniegšanas organizēšana licencē iekļautajā aptiekā, un, kura kapitāla daļas (akcijas) vai cita veida īpašumtiesības tiešā vai netiešā veidā pieder farmaceitiem un farmaceita asistentiem, kā arī šajā likumā noteiktajā gadījumā – augstskolas farmācijas studiju programmas studentiem;
Pretī runā -
13. apakšpunkts. prakses farmaceits – farmaceits, kas organizē farmaceitiskās aprūpes sniegšanu licencē iekļautajā aptiekā, darbojoties kā normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā reģistrētā pašnodarbinātā persona vai Komercreģistrā ierakstīts individuālais komersants, vai dibinot farmaceita praksi;



15.pants.
(1) Iesnieguma licences saņemšanai iesniedzējs (turpmāk – iesniedzējs) nodrošina paredzamās aptiekas un aptiekas filiāles telpu un aprīkojuma atbilstības novērtēšanu, kā arī personālu darbam aptiekā un aptiekas filiālē atbilstoši paredzamā darba apjomam un speciālas darbības nosacījumiem.
(2) Nodrošināt paredzamās aptiekas un aptiekas filiāles telpu un aprīkojuma atbilstības novērtēšanu var arī persona, kas nav iesniedzējs. Šajā gadījumā iesniedzējs šā panta pirmajā daļā noteiktajam iesniegumam pievieno apliecinājumu aptiekas un aptiekas filiāles telpu un aprīkojuma atbilstības novērtēšanai.
(3) Ministru kabinets nosaka prasības, kādām jāatbilst personālam, aprīkojumam un telpām, lai izsniegtu vai pārreģistrētu licenci, kā arī atbilstības novērtēšanas kārtību.

Kāpēc netraktēt – iesniedzējs vietā - prakses farmaceits ?

34.pants. Saskaņā ar aptiekas un aptiekas filiāles atbilstības novērtēšanas, ko Ministru kabineta noteiktajā kārtībā veic Zāļu valsts aģentūra, rezultātiem, aptieka un aptiekas filiāle var izmantot Ministru kabineta noteiktos speciālās darbības nosacījumus.

46.pants. Par aptiekas vadītāju var būt persona, kas atbilst šā likuma 16.pantā noteiktajām prasībām. Ja aptiekas vadītājs vienlaikus nav licences īpašnieks, tam Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ir jāsaņem Latvijas Farmaceitu biedrības izziņa par atbilstību šā likuma 16.panta prasībām.

Tas nozīmē, ka saskaņā ar šī likuma 15 un 46 pantu, aptieka var piederēt jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, bet darbības uzsākšanai nepieciešams – farmaceits – “licenzes atnesējs” šai aptiekai. Kāda atšķirība ar šobrīd pastāvošo praksi un kārtību ? Šeit arī atbilde uz jautājumu pie 15.p.
Tāpēc lai mēģinātu veikt labojumus „Farmaceitiskās aprūpes likumā“ tika nodibināta biedrība „Latvijas Brīvo farmaceitu apvienība” kuras galvenais mērķis ir piedalīties „Farmaceitiskās aprūpes likuma“ izstrādē, tā apspriešanā un mēģinājums nepieļaut iesniegt likumdevēja varai – Saeimai „Farmaceitiskās aprūpes likumu“ šobrīd esošajā redakcijā.
Biedrības „Latvijas Brīvo farmaceitu apvienības” viens konkrēts piedāvājums iestrādāt vienu likuma pantu šādā redakcijā:
“Vairākas personas kopā drīkst vadīt aptieku tikai tad, ja tās juridiskā forma ir civiltiesību sabiedrība vai līgumsabiedrība; šādā gadījumā visiem sabiedrības dalībniekiem ir jāsaņem atļauja. Jebkāda veida dalība aptiekas darbībā līgumsabiedrības vai dalības līguma formā, kurā aizdevuma, kas piešķirts atļaujas īpašniekam, vai aktīvu, kuri tam tika sniegti jebkādā veidā, atmaksāšana ir atkarīga no aptiekas apgrozījuma vai peļņas un īpaši nomas līgumiem, kuru summa ir atkarīga no gūtā apgrozījuma vai peļņas, ir prettiesiska”.


Un visbeidzot - atļauja vadīt aptieku piesaistīšana personai, kura ir farmaceits, ir efektīvs veids kā nodrošināt, lai iedzīvotāju nodrošināšana ar zālēm ir pienācīga, it īpaši tāpēc, ka farmaceitam īpašniekam profesionālas kļūdas gadījumā tiek atņemtas ne tikai tiesības strādāt, bet arī atļauja vadīt aptieku ar no tā izrietošām smagām ekonomiskām sekām. Papildus disciplinārlietai raksturīgām sekām, farmaceita profesionālas kļūdas apdraud viņa ekonomisko izdzīvošanu, kas ir papildu pamudinājums vadīt aptieku, dodot priekšroku sabiedrības veselības vajadzībām. Līdz ar to noteikums, kas uzliek pienākumu vienā un tajā pašā personā apvienot profesionālo kompetenci un ētiku ar aptiekas ekonomisko atbildību ir vajadzīgs, lai nodrošinātu vispārējo interešu pārsvaru.


Atgriezties pie visiem jaunumiem